Skaistākās Dvēseles rozes



Lai uzzied skaistākās Dvēseles rozes -
Tās uzzied, lai varētu skaistumā būt,
Lai savējā plaukumā gudrību gūt,
Lai sajustu pasaules kopējo dvesmu.

Viss Dvēselē runā, viss Dvēselē dzied,
Skats vēršas uz pamali, tālu kas ir,
Gaist vēsums, kas prātā, un skarbums gaist,
Rod saskaņu sirds, rod saskaņu gaišu.

Ver sajūtās sapratni sevī ar sevi,
Ver dāsnumu sirdī, ver prieku par sauli,
Laid gaismu tad sevī, laid spēku tai līdz,
Un saredzi sevi kā viedumā audz.

Stāj vēlmes, kas aplamas, maldīgas ir,
Tām vietā nāk sapratne sevī par sevi.
Nāk saskaņa vieglā, nāk vēlētā gaita,
Lai sevi Tu sajustu drošu un staltu !

Gaišu izdošanos ! :)


Tas viss, kas īsts





Gaist vilšanās kā vēja izkliedēta migla.
Tā izgaist, izplēn,– saredzams kļūst viss.
Tā vilšanās kā aizkars, tā kā siena,
Kas skatīt neļāva, to patieso, kas ir.

Tā vilšanās, kas radās iedomās ko gaidot,
Bet iedomas - tās saredz to, ko pašas vēlas redzēt,
Bet dzīve – savus lēmumus liek priekšā,
Un visas patiesās un īsti notiekošās lietas.

Tas viss, kas īsts, tas dzīvi dara vērtu,
Tas vairāk iespēju un izdošanos dod.
Kas īsts no Dvēseles un būtības no Tavas,
Tas virza sajūtas un ziņas Tev par sevi.

Ir sākums iecerei Tev Dvēselē caur sevi,
Lai rastu apgaismi un sapratni sev pašā.
Ļauj runāt Dvēselei, tā zinās, ko tā saka,
Un seko sev šai sarunā un gaitā -
Un stājies savai veiksmei tieši blakus !

Gaišu izdošanos ! :)

Atvērtība nenāk viegli...




Dažreiz vairāk sevī minām
To, kas vakar bija liegts...
Savienojam lietas prātā,
Sakārtojam tās pēc savas
Saprašanas tajā brīdi.

Vērsties aizmirstam mēs sirdī -
Tā gan zina, tā gan saprot,
Tā ir bāka – gaisma dzīvē.
Prāts var izdomāt jebko...

Tas var sarežģīt, var melot,
Tas var sadomāt no jauna
Visas notikušās lietas.
Var tas pieņemt – kas nav bijis,
Lai kāds skaidrojums tam būtu...

Mīlestība atvars dziļš -
Un kā atvarā tev jānirst,
Un kā straumes nestam ziedam
Jāļauj sevi iznest cauri
Ūdens spēkam atvarā.
Visa pamatā ir ļauties,
Lai tad straume iegriež, pārņem,
Lai tā uznes ūdens virsmā,
Lai tad vari brīvi slīdēt,
Vari gaismā būt un baudīt
Augstumu – kas mīlestībā...

Atvars māca sajust sevi,
Savu spēku, savu mērķi.
Atvars māca savu atrast,
Izcīnīt un noturēt.

Tik pa ūdens virsmu slīdot
Nevar saprast, kas ir vērtīgs,
Jo ir saule spoža acīs,
Jo ir viegli- kāpēc saspringt ?

Dažreiz vērtīgais mums aiziet,
Jo nav spēts to novērtēt...
Varas klātbūtne kā stāja,
Uzpūtība tā kā vide,
Kurā svarīgs pats var justies.

Vairākkārt nāk gadījumi,
Kas kā gudri vērotāji
Skatās kā viens cilvēks otru
Godā liek, tad triec pret zemi..
Sajusties ļauj droši, silti,
Bet pēc brīža ārda dzīvi...
Viens tad otram plosa prātu,
Bet tas otrs grib sevi sargāt,
Sevi veselumā turēt.

Mīlestība negrauj dzīvi
Tam, ko sakies mīlam sirdī.
Nedrošība nenes laimi...
Dalīties ar otru visā,
Ļaut tam sajusties, ka kopā
Viss ir gaišs un sasniedzams...

Bet ja viena roka klāt velk,
Bet ar otru iesit pliķi -
Nevar savienoties laimē,
Nevar mīlestībā dzīvot.

Cerība par vēlo laimi
Urda prātu, urda sirdi...
Tagad kļūdas atgādina
To, kas aplam darīts bija.

Vai tā maģija, vai lāsts ???
Gan jau cilvēks sevi licis
Savās iedomās par to...
Sevi negribas ar vainu
Aplikt, apbērt, apgrūtināt,
Tāpēc maģija nāk prātā,
Tāpēc liekas tā var visu-
Arī izjaukt dzīves laimi...

Var, bet tikai retu reizi.
Bet visbiežāk lauztā sirds
Jāmeklē ir paša lietās,
Domās turētās un veiktās,
Aizspriedumos, pārliecībās,
Kuras aplamas jau saknē,
Kuras paņemtas no citiem -
Tiem, kas paši neprot dzīvot.

Vai var atgriezt to, kas bijis ?
Varbūt gaisma var šeit līdzēt ?
Var, ja savu vainu izprot.
Var, ja pārstāj skatīt sevi
Vēl aizvien kā sapratēju,
Kādam otram jābūt dzīvē,
Kā tam jādomā, kurp jāiet,
Kad tam jāpauž savas jūtas...

Darbs nav viegls, tas prasa pūles,
Tas var neiespējams būt...
Bet var arī dāsns tas būt...
Ja vien sevi vari veidot,
Vari atvērt sirdi dzīvei,
Sevi ieraudzīt no jauna,
Sevī atrast savaldību,
Sajust vērtības, kam sekot...

Ieskatīties otra acīs -
Veltīt skatienu, kas atklāts,
Kas spēj uzticību atvērt,
Kas spēj iedrošināt – piedot...
Kas ver salto nevērību
Ciet kā nebijušu lietu...
Ja vien spēj tu būt viss patiess....

Bet tas otrais  savā gaitā
Aizgājis varbūt ir projām,
Aizgājis un atvadījies
Savās domās prom no tevis.

Jo tam otram izaugt lemts bij’
Tevi atstājot kur esi...
Jo vērts dzīvot prom no tevis
Izrādījās dzīves sniegums -
Tāds, kurš paliek, tāds kurš īsts...
 Var jau mēģināt, bet zini –
Atvērtība nenāk viegli
Ja reiz iemeslam pats biji,
Ja reiz gribēji būt varens...

/ Austra Savstare /

Tavs dzīves guvums




Vēl laiks kā viesulis
Rauj saknes laukā
No vietām ierastām,
No stājas vecās labās.

Stāj lēnām tas,
Un lēnām rodas dzinumi,
Kas svaigās domu izpausmēs
Ver sapratni par virzību un savu vietu.

Jauns spēks ir gūstams sevī pašā,
Jo tur vēl spēka daudz,
Un daudz vēl tiekšanās uz augšu –
Tas viss Tev iedvesmu
 Un radošumu dos.

Viss vedas, izdodas
Un sakārtojas jaunā veidā,
Kā augstais lidojums,
 Kā stingrais pamats Tev zem kājām,
Kā radošuma kāpums,
Kā stāja zinoša un spēja -
Viss virza mierā, saskaņā ar sevi pašu.

Tavs dzīves guvums - dāvājums
 Un dzīves ceļš, pa kuru ejams.
Tavs dzīves mierinājums -
Sasniegtais caur sevi pašu.

Gaišu izdošanos ! : )


Brīdis katrs ir priekā vērtēts




Brīdis sauc pēc vērīguma -
Dalīties ar sevi domās,
Atrasties caur savām bailēm,
Atsaukties sev pašai gaismā...

Gaidīt, kad nāks saviļņojošs
Dzīves cēliens laimīgs, sens ?

Vai varbūt sev skatīt pašai
Citām acīm dzīves plūsmu ? ...

Dienas bijušās ir projām,
Bet ir vieta jaunām domām.
Jāliek malā lietas, kuras
Savu laiku izteikušas...

Jāskatās ar citu skatu
Visā, kas ir dzīvē šodien.
Katrā brīdī savi prieki,
Katrā dienā sava gaisma.

Darboties caur savu sirdi
Saskaņā ar to, ko saka
Gudrība, kas nāk no sirds.

Kā gan atrast vieglas dienas,
Ja viss aizslēgts, nolikts malā,
Ja viss tas, kas virza gaismu
Garlaikoti sevī pārtraukts.? ...

Vai tad prieks var ienākt dzīvē
Ja tas netiek saukts un ielaists,
Ja tas salikts senās vietās,
Ja tam satikšanās liegta
Tieši tagad šajā laikā
Sevī pašā – sev ar pašu...

Dzīvē prieka daudz, tik jāredz,
Kurā brīdī tas steidz ienākt...

Atstāt visas drūmās domas,
Atstāt savās iedomās...
Brīdis katrs ir priekā vērtēts,
Ļaut tik sev tai priekā būt : )

Gaišu izdošanos ! : )

Vai tad vēl ko vēlēt vajag ?...




Vairs nav jādomā par visu,
Kas bij’ satraucošs un lieks.
Vairs nav agrāk nepieņemtais,
Savstarpēji nesaprastais.

Viss tas aizgājis, viss prom,
Viss tas jānoliek pie malas.
Skatiens tagad vērsts uz sevi -
Vērsts pie sevis savā dzīvē.

Gaisma sirdī, daile vārdos-
Savienojas sirds ar prātu.
Gaidīšana vien vēl sevī,
Tā vēl sagaidīt ko vēlas.

Vēlas Dvēsele sev prieku,
Vēlas jaunas, gaišas jūtas,
Vēlas sirdī miera ostu,
Vēlas ceļā satikt otru.

Atnāks brīdis sen jau vēlēts.
Ienāks cilvēks dāsns un gādīgs.
Abiem kopā varēšana,
Abiem kopā siltums sirdīs.

Sniegs tad dzīve jaukas dienas,
Vairāk sajutu un smieklu.
Vienotību visās lietas,
Dvēseliski tuvus brīžus.

Cerība tā stāv sev sardzē,
Tai vienmēr vārds pēdējais,
Tā vienmēr redz bākas gaismu,
Tā vienmēr zin’ ceļš kāds ejams.

Ievērotas, atraisītas –
Jūtas iesāk savu gaitu...
Vai tad vēl ko vēlēt vajag ?
Vai tad vēl, kas sakāms būtu ?
Viss ir sakārtots un gaišs,
Viss kā saule silda, glāsta.

Gaišu izdošanos ! : )