Ar sirdi tuvāk zvaigznēm...



Gatavība sasniegt vietas -
Tādas, kurās veras viedums.
Vietas, kuras zina sirds,
Vietas, kuras staro gaismā.

Ieskatīties debess tālēs,
Saprasties ar dabas ritmiem
Vari Tu, jo gaiša stāja
Strauji nes Tev’ kalnā augšā.

Vārdus zināmus Tev teikšu
Vārdus, kuri Tevi sildīs :
„Virzies savā augšup ceļā,
Tuvojies ar sirdi zvaigznēm,
Vairāk sevī daili atver,
Ausmas sauli ieliec plaukstās,
Vakar’Mēnesim sniedz rimtu
Gaismas pilnu dienas gaitu -
Gaitu, kura pašas vērta.

Visas Tavas sāpes saliec
Tā kā Dainās bēdu lika -
Saliec apakšā zem akmens.
Liec ar kāju pāri gaitu,
Liec tam pāri dziedādama.

Visas vēstis, kas Tev teiktas
Nāk no dziļā Zemes pūra,
Nāk no Visuma, kas vieds.
Vari pati sevi virzīt
Tu caur saules pilnām dienām.
Vari pati sevi zināt
Cauri spožām zvaigžņu gaismām.

Gaitu ej un domās turi
Sevi augstu – tā kā kalnā.
Tajā vietā līdzēt spēsi
Tu pret savām visām likstām.

Gaiši pieņem Tev kas lemts bij’ ,
Gaiši atlaid – lai viss aiziet.
Veido savu gaitu tālāk,
Virzi sevi tuvāk pašai.

Tev viss stāsies raitā ritmā,
Tev vaj’g sevi turēt gaismā.
Esi varena caur sevi,
Vairāk savienojies sirdī.

Tu ar Dvēsl’i veido stāju,
Tavas sāpes virzās projām,
Tavas veiksmes šurpu nāk.
Gatavība sasniegt vietas,
Kuras viedas, kuras spējas
Nāk caur Tavu pašas sirdi,
Nāk kā iekvēlojies stars.

Vaicā sev- vai jūtu sevī
Savu Dvēseli, ka sena ?
Vaicā sev -vai dzirdi sevī
Savu sirdsbalsi, kas vieda ?

Saliec visas savas prasmes,
Saliec vienuviet sev blakus
Tā, lai katrā gudrā brīdī
Vari paņemt, lietā likt.

Tev lai veras senas lietas,
Kas Tev vēlētas jau sen.
Tava zemes gaita gudrā
Atklāsmes par sevi gūst.

Zini droši, Tev ir ejams
Vēlēts ceļš , ko pati lēmi
Vietā, kas starp dzīvēm stāv.
Lēmi visu , kas Tev dzīvē
Sastopams un zināms būs.

Gaismu iededzi jau nākot,
Varēšanu ņēmi līdz,
Izvēlējies sevī zināt
Viedas zintis, paradumus.

Gavilēm viss sagatavots,
Vēlējumi veras vaļā.
Ejams ceļš ar sauli sirdī,
Ejams tas , lai vieglas dienas
Veras pašai savai veiksmei.
Viss lai sakārtojas viegli,
Viss lai gaiši uzrunā !

Gaišu izdošanos !


Vieno pasauli ar sevi



Var sevī sajust izgaismotu domu,
Kas steidz caur nojausmu,
Kas visu sakārto un saliek vietās -
Tā vieno pasauli un pasauli ar sevi.

Var sajust sevī atklāsmi
Par savu gaitu vieglo,
Par to kā drūmums malā jānoliek,
Kā jāiet dzīves ceļš ar staltu stāju.

Gaist pārestības - tās izgaist viedā virpulī,
Tās gudrā brīdī atnāca un pēc tam beidzās.
Tas viss ar dzīves viedo ziņu,
Tas viss – kā zināšanu guvums.

Laid sevī gaismu, kuru nesīs domas,
Tās domas, kuras nāk caur viedo ziņu,
Tās sevī pieņem, ienes dzīves gaitā,
Tās sildīs sirdi, sildīs Tavas rokas.

Viss izdodas, viss skaists un prieka pilns,
Viss Tevī gaišs un atrod atbalsi ik vārds,
Tas vārds, ko sirdī pati katram teiksi,
Tas vārds - ko izdzirdēsi Tu priekš sevis !

Gaišu izdošanos ! : )

Ieskatīties cita sirdī




Mazliet ir savādi, ka ieskatāmies cita sirdī.
Varbūt tas mulsina un varbūt arī satrauc.
Ar jūtām dažādām tiek skatīts, apcerēts un sajusts,
Un salīdzināts tiek ar sava paša sirdi...

Ar jūtām dažādām...Bet vai mēs tiešām jūtam ?
Vai tikai domājam, ka zinām saprotam un redzam ?
Ja redzam mēs – tad vienmēr saprotam pa savam,
Ja saprotam - vai tiešām saprotam mēs otru ...?

Sirds savā ritumā sniedz pati savu stāstu,
Un katrs stāsts ir vienreizējs un svarīgs.
Vien sajust varam mēs noskaņas un gaidas,
Bet visā pilnībā mums cita sirds ir slēgta...

Ar jūtām dažādām – ar tādām, kuras zinām paši...
Bet visas nav mums pieredzē, nav izjustas šai dzīvē...
Ar sirdi sajust sirdi var - ja aicinājums sevi vēris,
Ja spriest dod saprašanu gaisma - tā, kura izgaismo,
Un gaiši ielūkoties spēj un tālāk aicina uz gaismu....


Slēgtās sirds durvis




Es sevī ieskatos caur savu sirdi,
Kas manā sapnī aizvērta bij' ciet...
Un sapnī sajutos kā ieslēgta starp mūriem -
Tik aukstiem, saltiem, draudīgiem un biediem,
Un sirds vai lūzt kā izrauties es vēlos,
Kā vēlos lidot, vēlos sajūsmā es būt...

Un tajā sapnī viedajā un gudrā
Es sapratu, ka sirdij manai brīvai būt,
Tai būt kā vieglai, stiprai, gaišai dūjai,
Tai būt kā zvaigznei, kura mirdz un stāsta...

Tas sapnis vēl ko manim gudri teica -
Ir daudzi, kuriem slēgtas sirdis ciet,
Ir daudzi, kuri sevi nespēj pazīt,
Un kuriem sirds kā pagrabs aizvērts, aizslēgts,
Un kuri dzīves skaisto pusi nemaz nezin...
Tiem sirds ir tā, kas asinis nes dzīslās,
Bet sirds nav tā, kas zināšanas sniedz.

Vien zaudēts laiks, vien pārestībās dzīvots -
Jo sirds kam aizvērta, tie domā savas domas
Par to, ka viss šai dzīvē nejēdzīgs un draņķīgs -
Un šādi domājot tie sevim mūrus ceļ,
Un sūdzas tie, ka lietas draudīgas un biedās...

Tiem sirds grib teikt „Jel mīļais draugs Tu maldies ! „
Bet slēgtās durvis neļauj sirdij kaut ko paust...
Var saņemties un atvērt sevi savai dzīvei
Un atvērt sirdi, - lai sevi parādīt tā spēj.
Lai sajust var , ka sirds ir vieda, gudra, brīva -
Lai sajūt katrs, kam vieta krūtīs sirdij ir...

Jel atveriet sev savas gudrās sirdis,
Jel ļaujiet zināt tām un virzīt Jūsu dzīves,
Un sajust sirdspukstus kā vienotību sev ar sevi,
Un saprast to kā Visums sevi rāda  –
Pilns mīlestības, gudrības un prieka...
...Un sevi saredzēt kā Dvēseli tai visā...

Gaišu izdošanos !

/Austra Savstare/

Aiz zināmām sajūtām




Aiz zināmām sajūtām,
Aiz senām pārdomām
Var slēpties, kas īpašs,
Līdz galam tā nesaprasts.

Tas slēpjas aiz sajūtām -
Tādām, kas maldina,
Un kuras ir radušās
 Pasauli nezinot.

Tas īpašais aizklāts
Un apslēpts tik dziļi,
Ka apaudzis, savijies,
Izplūdis, iestrēdzis...

Vērt sajūtas zināmās,
Vērt vaļā un izgaismot,
Tās pārskatīt, caurskatīt,
Tās tiešumā uzlūkot.

Aiz sajūtām zināmām,
Kas vērtīgs var slēpties,
Kas tāds, kuram laiks
Caur sirdi sākt vērties.

Ak, senās pārdomas !
Ak, sajūtas maldīgās !
Vien pasmaidīt jāvar,
Vien skatīt par jaunu...

Lai vērīgā sirds -
Lai vērtē tā gudri -
Nav jāvairās vairs,
Un ko maldināt sevi.

Vai sajūtas aplamas
Bija tai laikā ?
Tās bija kā skola,
Kā mācību laiks !: )

Lai mierā un sirsnībā
Skatām to svarīgo,
Skatām to īpašo,
Kas gadiem bij’ slēpts !

/Austra Savstare/


Katrs pats sev izvēlējies laiku




Visās viedās zināšanās vaicāts tiek par to- vai zini ?
Un vaicāts tiek par to- vai sevi apzinies ?
Vai apzinies, kas esi un kas vari būt ?
Vai apzinies, kas veicams un kas panākams ?

Var būt , ka viedums Tavs ir sen jau Tevī.
Var būt, ka gaišā ziņa sen jau skatās Tavām acīm
Un gudri vaicā Tev – vai saredzi,
Ka viedais ceļš Tev ir zem kājām ?

Un vārdiem sakārtotiem vien ir jāplūst
Tad runās Tavās Tev, kad stāsti,
Kad dalies sajūtās par to, ko saredzi.
Tas vai redzi un tas vai zini
Vairs nav kā spriežams jautājums.

Un aizver sevī savas šaubas-
Tās ver sapratni par Tevi ciet
Tās pārņem Tavas gudrās domas,
Kas viedas ir jau pašā saknē,
Tās lai tad savu viedo ceļu
Pašas iet un virza arī Tevi.

Satuvinies sevī Tu ar sevi -
Un nebaidies, tā esi Tu,
Kas skatās pasaulē caur savu skatu,
Kas viedi sajūt savādākas lietas.

Tā esi Tu , kas sajūt sevī savu gaismu.
Tā esi Tu, kas gaida veiksmi, spēku, drosmi,
Kam tālums kļuvis nu par mājām,
Kam tuvums kļuvis ir par vietu,
Kur sevi atvērt savām spējām.

Tā visa esi Tu - ar sevi sevī.
Tas nolikts tā bij' Tev, tas nolemts.
Vienmēr Tu gāji izvēlēto ceļu.
Vai Tev tas prieku nesa, vai arī sāpes.

Ir lietas izvēlētās- pirms nākšanas šai saulē.
Tās sagatavo katru savai dzīves gaismai,
Tās virza gudri, viedi, saskanīgi.
Var rasties jautājums- kāpēc tik lēni ?

Un atbilde tam būtu-
Katrs pats sev izvēlējies laiku,
Kad sevi atvērt gudrām gaitām,
Kad sevi virzīt viedām zintīm.

Tad sasparojies, un savus spēkus virzi,
Lai saskaņā ar sevi savu gaitu,
Ko izvēlējies Tu pirms pati dzimi,
Tu droši ej un sajūti, ko spēj,
Un dalies savās sajūtās ar sevi,
Un arī dalies sajūtās ar tiem,
Kas arī zin' un saredz lietas,
Ar savu sirdi dzīvo saskaņā.

Un ej pa viedo gaismas taku,
Kas labi pazīstama Tev jau sen,
Kas sauc un sauc, lai savus soļus
Tu liec pa to ar saviļņotu sirdi.

Un ej, un ej līdz saskaņota sevī esi
Ar sevi, Visumu un gaismu,
Un saproti, ka visa Tava dzīve
Ir sasniegums, kas Tev ir jāveic sevī pašā.

/Austra Savstare/

Nav vienas ticības, kas augstāka par citām



Ieskatīties sevī vēlams katram,
Kurš ar sevi nemierā caur citiem,
 Kurš saredz tikai savu Dieva seju.
Kurš saredz, katrā lietā ļauno,
Tam dziļāk ieskatīties sevī laiks -
Vai tik tur nesēž paša meklēts ļaunums ?
 Vai nesēž gaišo masku acīm virsū likdams ?

Un tam kas katrā lietā saredz slikto -
Tam būtu jātiek skaidrībā ar sevi.
Ir Pasaule un Dievs caur pasauli šo runā -
Tā izpausmes ir bezgalīgi daudzas,
Tik vien tas pats var lemt, kas pareizs ir kas greizs,
Viss pārējais ir pieņēmums, kas teikts
Caur ļaužu mutēm dažādām un prātiem,
Un laikos dažādos caur tādām saprašanām,
Kas katram teicējam tik atšķirīgas bija.

Dievs vienmēr bijis viens -tas pats kas kristiešiem,
Tas pats, kas budistiem, kas visām citām ticībām.
Tā sevis izpausmes daudz senāk bija vēl
Kā šobrīd zināms ļaužu atmiņā.
Viss šajā pasaulē ir Dieva radīts -
Un  radīts pirms to aptver varam.-
Vēl daudzas nezināmas lietas
Būs jāuztver kā viņa radītas.

Ja kādam kopā neiet patiesības kādas,
Tad varbūt vispirms jāuzzin' par tām,
Kas viedām lietām pamatā,
Kas tās ir kādreiz gaismā cēlis.
Jo viss ir Dieva radīts šajā pasaulē -
Vien jāsaprot kādēļ tas bijis vajadzīgs.
Viss kopā lietojams un dzīves gaitā liekams.

Nav vienas ticības, kas augstāka par citām -
Tik katrai savs ir skatījums uz Dievu.
Tad ļausim Dievam izpausties kā pats to lēmis,
Un aizmirsīsim nesaprastās lietas
Par ļaunām saukt un teikt, ka tās no nelabā
Ikreiz, kad neatbilst kaut kas no lasītā
Ar mūsu Dieva saprašanas rāmjiem.

Šai pasaulē ir viss, ko Radītājs ir veicis -
Lai visas dzīves, kuras dzīvojam un laikus
Kā skološanos saņemam un gaismu,
Kā virkni iespēju , kā sevis atrašanu,
Un kā izaugsmi caur savu gaitu.

Aiz tumsonības slēpjas neziņa,
Kas virzīta caur sevis noliegšanas bailēm.
Viss svešais savas dievbijības izpratnei
Liek sacelties pret savādāko domu,
Kas satraucoša liekas jo tā pretrunā
Ar vispārpieņemtajām kristietības dogmām.

Nav vienas taisnības - tā mājo  tikai prātos.
Ir visas patiesības viedi kopā liktas,
Lai visas tās kā Dieva padoms kalpo,
Lai katrs var izvēlēties sev par tīkamāko,
Tad tieši to, kas viņa gaitu virza,
Kas gaiši atver saprašanas tāles,
Kas Visumu ļauj pilnā spozmē ieraudzīt,
Kas rāda ceļu to, kur satikties ar sevi,
Kas senās gudrības no tūkstošgadēm ceļ.

Un visas gudrības kā viedas saredz skats,
Kurš saredz sevi katrā dzīves brīdi,
Kā vienots veselums ar Dievu savā sirdī.

/Austra Savstare/