Kā smeldze...




Ir iestrēdzis laiks
Starp pagātnes atmiņām
Un tagadnes slaidiem...

Kā smeldze, kā skumjas,
Kā zaudēts kaut kas...
Gaist tālumā stāvs kāds,
Kas atmiņas silda, un sasilda sirdi...
Kā jaunības svaigums,
Kā pirmā mīlestība -
Kāds stāvs, kas smeldzi liek sirdī...

Gaist laiks starp bijušo
Un šī brīža plūsmu.
Ir sajūtas tādas kā bij’ tajā brīdī.
Ir garīgā laime, ir saldais neprāts...
Tā pirmā mīlestība, kas bija sirdī...
Un saviļņojums, un skats uz dzīvi...

Tā pirmā mīlestība, kas smeldzi liek sirdī.
Tas gaišais stāvs, ko atmiņas skata...
Tie gaišie mati saulē, kas mirdz,
Un smaids - kurš tik vilinošs ir...

Kā smeldze, kā sāpe, kā aizgājis viss...
Tā pirmā mīlestība -
Vēl šobrīd liek skumt...
Tas gaišais stāvs, kura nav sen -
Nav sen uz šīs zemes...
Kurš reibinoši mīlēts...

Tā smeldze aizvien - tā sirdi vēl plosa -
Tā vēl aizvien sajutās mīt...
Tās atmiņas par mīlestību pirmo ...
Tās sāpes, ka viņa vairs nav...
Tā cauri gadiem stāvs gaišais ir mīlēts,
Tā cauri gadiem tas atmiņās turēts...

Vien smeldze – tā smeldze vēl sajūtās mīt,
Vien laiks kaut kad to dziedēs varbūt...

Vien dalīties sajūtās pašai ar sevi -
Par jūtām pirmajām, kuras bij; sen.
Par gaišo stāvu, kura vairs nav -
Kurš sastopams Aizsaulē
Un mīt tur jau sen...

Ir aizgājis stāvs - vēl atmiņas ir,
Un smeldze - tā smeldze
Par bijušiem brīžiem...
Vēl dažreiz tā ļoti ieduras sirdī....