Sirds alkas




Ir gaisma, kas vedina uz augšu,
Ir skats, kas vēro katru dzīves soli.
Ver domas vērtīgākos, pieredzētos brīžus,
Sniedz gars no sevis, ko sevī krājis ilgi.

Ar dziļu sapratni caur sevi pašu,
Ar stāju staltu, pie zemes kājām stāvot,
Caur zināšanu jūrām un saprašanām gaišām -
Nāk atklāsme, kas brīvāka par sevi pašu.

Ir dzīvē veicams uzdevums, tas dzimstot tajā ienāk,
Un spēka gados tam brīdis pildīšanai stājās,
Tas sevi atklāt steidz un visās lietās rādīt.
Ja sirds ir atvērta- tā saprast, sajust spēj.

Bet sirds nav droša, ja to nomāc prāta šaubas,
Un skats tad skatās dzīves uzdevumam garām.
Stāj, brīdim apstājies un dziļi ieskaties tad sevī -
Vai tik šo uzdevumu nepildi jau sen...

Ļauj ieskatīties Dvēselē caur savu sirdi dziļā mierā-
Sirds apskaidrota teiks, kas dzīvē darāms Tev un pildāms,
Ļauj sirdij runāt un sajūti kā vienotu ar Tevi pašu,
Ļauj sirdij runāt, un saprast spēsi visu pati.
Sirds vēlās dziļā mīlestībā dzīvot,
Ir sirdij alkas vienotībā būt ar Tevi,
Sirds saka priekšā to, ko vēlās sajust -
Tā mīlēta no Tevis pašas vēlās būt.

Tā saprast vēlas to, cik mīli sevi šajā dzīvē,
Un sajūtot tā vērsies dot un saņemt to no citiem,
Tai pašā dvēseliski saprotamā, izjustajā brīdī,
Tu zināsi par mīlestību - cilvēcisko sevī pašā.

Caur mīlestības liegumu, caur sevim liegtām lietām,
Nāk sāpēs, ciešanas, nāk sajūtamas kaites.
Tām gudrais uzdevums ir dots, tik ļoti vieds -
Ļaut Tevim ieraudzīt, ko katra sāpe Tevī stāsta.

Sirds atvērta uz Tevi mīlestības pilna,
Sirds viedā gudrībā, caur saskaņu ar Tevi pašu,
Sniegs atbildes par sāpju dziļo būtību -
Tā saprašanu lietā liks, lai sāpes mazinās līdz beidzās.

Var visu dzīvē mainīt - var ar gudru ziņu,
Var visu vērst uz labo, pieņemamo pusi,
Tik gaismā jādzīvo ar sevi dziļi sevī,
Sirds jāatver, lai mīlestība plūst caur to,
Sirds gudrība ar Tavu Dvēseli tad runās
Un Dvēsele tad dziedinās to būtību-
Ko šajā dzīvē ņēmi !

Gaišu izdošanos, saprašanu, dvēselisku gudrību, saskaņu ar sirdi !
 Laid mīlestību sevī iekšā,
to mīlestību, kura Visumā mums visiem mīt ! : )

http://gaismasaile.1s.lv/698-senzermens--vestijums-s-dz-g/

Saules dārzā




Dārzs uzplaukušiem, saules apspīdētiem ziediem,
Pa kuru vējš nes siltumu un veldzi,
Pa kura takām gaisma staigā šurpu turpu,
Pār kuru debess zila, arī zvaigžņu pilna ir.

Lai sajūtas par dārza smalko dvesmu,
Ir tādas, kuras saviļņo un rāda ceļu.
 Lai sapņi, kuri sapņoti šī dārza gaismā,
Ir tādi, kuri prieka gaviles Tev nes.

Ir vēlēts radošs sasniegumu klāsts,
Un dalība šīs zemes atskārsmēs un rakstos,
Ir vēlēts laiks, kurš pāri kalniem Tevi nes,
Ir laiks kā izaugsme, kā gaviles, kā Visums.

Par dienu to, kas svarīga ir Tev –
Tā diena skan kā vaicājums, kā lūgums,
Tā diena aicina Tev sasniegt augstas tāles,
Tā diena izstaro kā jūras bākas gaisma.

Ver sevī sajūsmu, ver sevī prieka vārtus,
Tas visam sākums ir un arī turpinājums,
Lai tālāk ikdiena - ar prieku vienā solī,
Lai visas sajūtas kā dārza pastaiga Tev ir !

Gaišu izdošanos ! :)

Pieņemt sevi viedi



Gaisma steidzas ienākt dzīvē,
Laid to iekšā,- tai ir laiks.
Visas zināšanas savas
Atver vaļā, lai līst sirdī.

Drūmums aizies, tikai tici-
Tam jau parādīts ir ceļš.
Esi vienmēr tikai pati,
Nepazūdi citu dzīvēs.

Bailes ka var palikt grūti ?
Bet vai tagad nav Tev grūti ?
Grūti būs gan tā gan tā...
Vien Tev pašai jāizvēlas,
Kā pēc grūtībām Tev sevi
Sajust, ieraudzīt un pazīt.

Vai lai tādu skumju gaitu
Kādu šobrīd centies iet ?
Vai lai tādu vieglu smaidu
Savai sirdij sajust ļauj ?
Aizver visas drūmās domas-
Nav tām vietas Tavā ceļā.

Saskati Tu savas veiksmes,
Sajūti Tu savu stāju.
Pati redzi- stāju veido
 Viedā sevis pieņemšana.

Veiksme nāks, ja sevīm ļausi
Atvērt sevi jaunai dzīvei,-
Dzīvei  saskaņā ar sevi.
Aizsniegt savas Dvēs,les spējas
Vari Tu, ja pati gribi.

Daudz ir lasīts, daudz ir skatīts.
Tagad laiks, to saskanīgi
Salikt kopā savās domās.
Tā lai visas gudrās lietas
Stājas Tavai viedai gaitai
Klāt kā stingrais dzīves pamats.

Balsties tad uz savu gaitu,
Jo tā gudra būs un vieda.
Vedīs Tevi tā caur veiksmi,
Vedīs Tevi tā caur gaismu.

Atver sevi tādai dzīvei
Vien tik sajūti, ka gribi
Vien tik sajūtu, ka virzi
Sevi pretīm savai gaismai.

Visu gaišu vēlot , izdošanās apņēmību vēlot - vērt savu sirdi sevis saprašanai !


Varēšanas brīdis




Briest vieglas gaitas sākums.
Tāds sākums, kuram pārī stājas laiks,
Lai savienotās dzīves izpausmes
Var iesākt varēšanas brīdi.

Skats savām acīm sevī pašā
Un vaicājums par sevi sev :
„Kas esmu savā sirdī es?”
„Vai saprotu, ko domāju, ko zinu ?”

Tas varēšanai sākums ir,
Tas zināšanai izrāviens
Un domāšanai kāpums -
Rod vaicājums caur sevi atbildes.

Briest viegla gaita, briest sevī pašā
Un dziļums tāds, kāds  agrāk nebij’ sajusts,
Un saskanīgums, vēlīgums un prieks -
Tas veras sirdī, veras Tavās jūtās.

Ver savas acis un veries savā sirdī,
Tur skaista gaisma mīt,
Kas sildīt alkst un mirdzēt -
Tā gaisma Tevī mīt,
Tā gaisma esi pati ! ...

Gaišu izdošanos ! : )


Lielums sevī




Un gaidot savu dzīves Lielo dienu,
Vai jautāts tiek – kas tajā dienā liels ?
Vai jautāts tiek – kas padara to lielu ?
Vai tās ir sajūtas ? Vai prāta spēles ?

Jo vienam tas, kas ir patiesi liels,
Ir otram tikai tāda vienkāršība.
Bet vienam, ja ir sajūtās, kas likts,
Tad otram prātā izdomāts un turēts.

Nu kas tad ir tā dzīves diena Lielā ?
Varbūt pēc gadiem zinām to kā citu ?
Tā diena Lielā – vai gaisma tajā ir ?
Vai tikai Ego sasniegts miers tai rada?
Vai saprotam, kas patiesībā svarīgs ?
Vai prāts ir tas, kurš pavēl saredzēt to lielu ?

Arvien, ja kaut kas pietrūkst nākošajā brīdi,
Tad lielums nāk no prāta izdomātām lietām.
Bet tas, kas vieglumu mums dod un sirdī prieku,
Un sajūtu, ka sevi augstu ceļam -
Tas tiešām lielums sevī ir un Lielā dienā !

Gaišu izdošanos ! 

TOTS TRISMEGISTS - VISUMA SKOLA



Es Valdonis – Tots Trismegists,
Vēl var mani dēvēt Hermejs,
Arī grieķu Asklēpijs.
Esmu vieds un zinošs lietās,
Kādas Visums mums ir devis.

Teiksmās esmu bieži minēts,
Dziesmās apdziedāts un citēts.
Taču vienu teikšu jums -
Esmu dzimis Atlamntīdā,
Bet pēc tam es visur biju -
Drosmi kalu Fenīķijā,
Daili smēlu Grieķijā,
Varas spēku radu Romā,
Viedās lietas Ēģiptē.

Ar pie Šūmēriem es biju,
Redzēju kā vara krīt.
Taču dzimis Atlantīdā -
Tā man dzimtene un mājas,
Tur es guvu dzīves skolu,
Tur man Visums uzrunāja.
Tur es zinībās jo spējīgs.
Atlantīdā sirds man paliek.

Tas nekas, ka daudz kur biju...
Vienu zinu – zināšanas
Svarīgas ir katrā ērā.
Viedās senās, viedās slēptās -
Tām ir laiks jau augšāmcelties.

Jauns nekas nav pasaulē.
Viss kas zināms ir tik tagad,
Bija zināms arī sen.
Tagad vien tik atcerēties,
Tagad vien tik lietā likt.

Zinu daudzus, kas ar mani
Kopā bija Atlantīdā.
Arī manu vārdu pieraksts
Šobrīd veikts ar tādu roku,
Kura viedai rakstītājai
Gudros rakstos ziņas deva
Reiz ar mani Atlantīdā.

Dalīties ar senām ziņam
Esmu nācis ar’caur viņu.
Tāpēc lasiet, ko jums teikšu
Gaišos vārdos, viedās domās.
Daudz man sakāms, daudz man sūtāms,
Daudz man ir ar jums ko vēlēt.

Esiet daiļi, esiet diži,
Viedās lietas atklājiet
Jūs caur savu sajušanu.
Savienojiet sevi sevī,
Saskatiet, kas ir ap jums.

Topiet dāsni, veltiet gaismu
To, kas dziļi jūsu sirdīs.
Dziļi vēl, bet drīz jau izaugs -
Priekam, laimei, brīvībai...

Aizvien augstāk Saules gaisma,
Aizvien augstāk Dvēsele...

Saziņas pieraksts
Tots Trismegists-Austra

KRIŠJĀNIS BARONS- DAINU TAUTAI



Atver sirdi Tauta mana,
Atver acis, skati sevi !
Gaišu iededz sveces gaismu,
Gaišām domām aizver lietas,
Kuras vairo sāpju vietas...
Atstāj jūrā uz akmeņa,
Droši kāju virsū liec,
Melnais krauklis lai tās aiznes,
Skaņās dziesmas pāri iet.

Sidrabiņa upi izbrien,
Lai tad kāpjot tajā krastā,
Kājas iegrimst zelta rasā.
Kājas pašas lai nes kalnā
Pāri zemēm lūkoties.

Atrod skats tad bērzu birzi,
Kur sidraba lapas plaukst...
Tauta, mana mīļā Tauta
Ej tai birzī gavilēt...
Ej – un savu vietu kalnā
Rodi, saprotot, ka naidā
Nevarēs ne sēt, ne pļaut.

Varēs sēt, kad gaisma sirdī,
Audzēt tad, kad spēks ir vieds,
Izaudzēto pļaut, kad sevī
Sajutīsi Dainu teikto.

Dainas gadiem vērtā gaitā
Tautas viedās teikas stāsta.
Mana mīļā Dainu Tauta -
Saskati, kas tajās teikts,
Sajūti, ko tās Tev stāsta,
Sadzirdi kā skaņas plūst...

Varbūt laiks ir sajust spēku,
Kas tur ielikts, kas tur slēpts.
Atceries Tu man Tauta -
Tavas pašas dziļās zintis
Dainās ieliki Tu pati...
Tu tās pati sevī krāji
Gadu simtiem, tūkstošiem.

Tu tās gaitā savā liki,
Tu tās dzīvoji caur dzīvi.
Dainu Tauta, mana mīļā !
Atver acis, atver sirdi !
Saprast savas pašas Dainas –
Tās, kas Dzīves mācība..

„Dievs lai svētī Latviju,
Dievs lai sniedz tai padomu...!”
Tā ir Tavas dzīves dziesma,
Mana mīļā Dainu Tauta !

Dievs kā Dainās stāstīts ir,
Dievs kā Dainās ielikts ir.
Dievs, kurš māca domāt gaiši,
Dievs, kurš zin, ka ļaunums rodas
Katra paša ļaunās domās...

Dievs ir visur, Dievs ir visā !

Kādēļ mana mīļā Tauta
Aizmirsi Tu Dainās teikto ?
Kādēļ Dainas tik kā dziesmas ?
Kādēļ Dainas tik kā vārdi ?

Tā Tev mana mīļā Tauta
 Dieva mācība ir dota.
Seko tai un rodi mieru -
Gan ar sevi, gan ar citiem...
Dievs ir Tevī un Tu Dievā
Mana mīļā Dainu Tauta !

Augstais kalns ir Tevī pašā,
Sidrabrasa arī Tevī.
Gaita lai Tev tā kā Dainās -
Dainās mūžība – tā Tava...!
Tauta mana mīļā Tauta,
Kam gan Dainas krāju es ?
Tev un Tavai dāsnai dzīvei !
Tev un Tavai viedai gaitai !...

Gaišu izdošanos !