Es sevī ieskatos caur savu sirdi,
Kas manā sapnī aizvērta bij' ciet...
Un sapnī sajutos kā ieslēgta starp mūriem -
Tik aukstiem, saltiem, draudīgiem un biediem,
Un sirds vai lūzt kā izrauties es vēlos,
Kā vēlos lidot, vēlos sajūsmā es būt...
Un tajā sapnī viedajā un gudrā
Es sapratu, ka sirdij manai brīvai būt,
Tai būt kā vieglai, stiprai, gaišai dūjai,
Tai būt kā zvaigznei, kura mirdz un stāsta...
Tas sapnis vēl ko manim gudri teica -
Ir daudzi, kuriem slēgtas sirdis ciet,
Ir daudzi, kuri sevi nespēj pazīt,
Un kuriem sirds kā pagrabs aizvērts, aizslēgts,
Un kuri dzīves skaisto pusi nemaz nezin...
Tiem sirds ir tā, kas asinis nes dzīslās,
Bet sirds nav tā, kas zināšanas sniedz.
Vien zaudēts laiks, vien pārestībās dzīvots -
Jo sirds kam aizvērta, tie domā savas domas
Par to, ka viss šai dzīvē nejēdzīgs un draņķīgs -
Un šādi domājot tie sevim mūrus ceļ,
Un sūdzas tie, ka lietas draudīgas un biedās...
Tiem sirds grib teikt „Jel mīļais draugs Tu maldies ! „
Bet slēgtās durvis neļauj sirdij kaut ko paust...
Var saņemties un atvērt sevi savai dzīvei
Un atvērt sirdi, - lai sevi parādīt tā spēj.
Lai sajust var , ka sirds ir vieda, gudra, brīva -
Lai sajūt katrs, kam vieta krūtīs sirdij ir...
Jel atveriet sev savas gudrās sirdis,
Jel ļaujiet zināt tām un virzīt Jūsu dzīves,
Un sajust sirdspukstus kā vienotību sev ar sevi,
Un saprast to kā Visums sevi rāda –
Pilns mīlestības, gudrības un prieka...
...Un sevi saredzēt kā Dvēseli tai visā...
Gaišu izdošanos !
/Austra Savstare/
