Atver sirdi Tauta mana,
Atver acis, skati sevi !
Gaišu iededz sveces gaismu,
Gaišām domām aizver lietas,
Kuras vairo sāpju vietas...
Atstāj jūrā uz akmeņa,
Droši kāju virsū liec,
Melnais krauklis lai tās aiznes,
Skaņās dziesmas pāri iet.
Sidrabiņa upi izbrien,
Lai tad kāpjot tajā krastā,
Kājas iegrimst zelta rasā.
Kājas pašas lai nes kalnā
Pāri zemēm lūkoties.
Atrod skats tad bērzu birzi,
Kur sidraba lapas plaukst...
Tauta, mana mīļā Tauta
Ej tai birzī gavilēt...
Ej – un savu vietu kalnā
Rodi, saprotot, ka naidā
Nevarēs ne sēt, ne pļaut.
Varēs sēt, kad gaisma sirdī,
Audzēt tad, kad spēks ir vieds,
Izaudzēto pļaut, kad sevī
Sajutīsi Dainu teikto.
Dainas gadiem vērtā gaitā
Tautas viedās teikas stāsta.
Mana mīļā Dainu Tauta -
Saskati, kas tajās teikts,
Sajūti, ko tās Tev stāsta,
Sadzirdi kā skaņas plūst...
Varbūt laiks ir sajust spēku,
Kas tur ielikts, kas tur slēpts.
Atceries Tu man Tauta -
Tavas pašas dziļās zintis
Dainās ieliki Tu pati...
Tu tās pati sevī krāji
Gadu simtiem, tūkstošiem.
Tu tās gaitā savā liki,
Tu tās dzīvoji caur dzīvi.
Dainu Tauta, mana mīļā !
Atver acis, atver sirdi !
Saprast savas pašas Dainas –
Tās, kas Dzīves mācība..
„Dievs lai svētī Latviju,
Dievs lai sniedz tai padomu...!”
Tā ir Tavas dzīves dziesma,
Mana mīļā Dainu Tauta !
Dievs kā Dainās stāstīts ir,
Dievs kā Dainās ielikts ir.
Dievs, kurš māca domāt gaiši,
Dievs, kurš zin, ka ļaunums rodas
Katra paša ļaunās domās...
Dievs ir visur, Dievs ir visā !
Kādēļ mana mīļā Tauta
Aizmirsi Tu Dainās teikto ?
Kādēļ Dainas tik kā dziesmas ?
Kādēļ Dainas tik kā vārdi ?
Tā Tev mana mīļā Tauta
Dieva mācība ir dota.
Seko tai un rodi mieru -
Gan ar sevi, gan ar citiem...
Dievs ir Tevī un Tu Dievā
Mana mīļā Dainu Tauta !
Augstais kalns ir Tevī pašā,
Sidrabrasa arī Tevī.
Gaita lai Tev tā kā Dainās -
Dainās mūžība – tā Tava...!
Tauta mana mīļā Tauta,
Kam gan Dainas krāju es ?
Tev un Tavai dāsnai dzīvei !
Tev un Tavai viedai gaitai !...
Gaišu izdošanos !
